Novatoriskās mūzikas centrs/ierakstu veikals/kafejnīca

Adrese, darba laiks:

Vairāk informācijas: Mājas lapa, Twitter

Mūzikas un skaņu mākslas pasākumu organizētāji, biedrība Skaņu mežs atvēra telpu Miera ielā 12, kura apvienoja mūzikas ierakstu veikalu, nelielu koncertu un izstāžu norises vietu, un kafejnīcu. Plānots arī rīkot mazizmēra novatoriskas mūzikas koncertus, prezentēt skaņu mākslas darbus un uzturēt pieejamu platformu informācijas apmaiņai un izplatīšanai. Programmā arī plānotas skaņu mākslas un mūzikas darbnīcas dažādām auditorijām, kā arī lekcijas un tikšanās ar pazīstamu neatkarīgo izdevniecību pārstāvjiem.

Ar uzmanību ir izraudzīti ieraksti, kas būs iegādājami mūzikas veikaliņā kā vinila, tā kompaktdisku formātos. Tā ir visdažādākā mūzika, ietverot svaigākās aktualitātes novatoriskajā popmūzikā, laikmetīgo klasiku, elektroniku un skaņas eksperimentus, pasaules mūziku un citus aktuālus žanrus. Mūziku, kas tiks izplatīta Skaņu meža veikaliņā, vieno uzdrīkstēšanās, kvalitāte un radošums. Tā tiek atlasīta no respektablākajām novatoriskās mūzikas izdevniecībām, tostarp, Type, Warp Records, Not Not Fun, Drag City, Southern Lord, Staubgold, Honest Jon’s Records, Domino Records, Cronica, Entr`acte. Veikalā būs pieejami arī interesanti latviešu un līdz šim Latvijā neizplatītu Austrumeiropas mūziķu ieraksti.

Kafejnīcas Miera ielā 12 interjeru veidoja māksliniece Evelīna Deičmane un dizainere Liene Drāzniece. Drīzumā kafejnīca tiks atvērta citā Rīgas vietā.

Pieredze

Piedalīšanās „Brigādes” konkursā no iesnieguma rakstīšanas līdz vietas atrašanai un iekārtošanai, un vadīšanai ir devis projekta dalībniekiem bezprecedenta pieredzi.

Ideja bija izveidot pastāvīgu eksperimentālās mūzikas oāzi, kura apmeklētājiem dotu miniatūru eksperimentālu aktivitāšu centru Rīgā, bet projekta dalībniekiem – biroju un nelielus ienākumus, kas ļautu samaksāt ikmēneša rēķinus grāmatvedim un ideālā variantā arī sev reizēm honorāru. Tas ir, nodrošināt gan lielāku pastāvību, gan patstāvību.

Skaņu mežs līdz tam darbojās, varētu teikt, 30% komerciāli, jo apmēram tas ir apjoms, ko biedrība nosedz ar biļešu pārdošanu uz saviem pasākumiem gada aktivitāšu šķērsgriezumā. Pārējais ir dotācijas un darbs brīvajā laikā. Arī jaunā eksperimentālā mūzikas centra atvēršana nebūtu iespējama bez dotācijas (LVL 5000), brīvā laika veltīšanas, kā arī personīgiem ieguldījumiem apmēram 4000 latu apmērā (aizņēmumi no privātpersonām). No atvēršanas brīža 2.aprīlī vietai būtu bijis sevi jāatpelna. Līdz šim tas nav pilnībā izdevies. Tam ir vairāki iemesli, kas visi saistīti ar faktoriem, kas, kā tagad demonstrē mūsu pieredze, ir būtiski, ja ne izšķiroši, mūzikas centra vadībā.

Aizsākot centru uz Miera ielas, lielas cerības lolojām sakarā ar šīs vietas statusu kā Rīgas alternatīvā artērija. Tāpat kā priekšrocību vērtējām mums labi pazīstamās kafejnīcas Taka atrašanos līdzās. Uzskatījām, ka gan viens, gan otrs fakts vairos publiku.

Izvēloties puspagrabu (pirmā stāva telpas nebija pa kabatai), daudz nebēdājām, ka nebūs skatlogi, jo uzskatījām, ka galvenais ir mūsu īpašais saturs, ieraksti un interjers. Par interjera “dizainerēm” izvēlējāmies divas autoritātes – mākslinieci Evelīnu Deičmani un grafisko dizaineri Lieni Drāznieci. Viņas nolēma, ka interjeram jābūt skaidri atšķirīgam (kāda arī ir Skaņu meža identitāte) un par pieejamajiem līdzekļiem un esošajos apstākļos (puspagrabā) ir jāizvēlas funkcionāls, ziemeļniecisks un gaišs interjers. Augstas kalves galdnieki uztaisīja centram mākslinieču rasētas mēbeles no tīra egles koka atgriezumiem.

Tieši minētajos punktos bijām daļēji pārrēķinājušies. Interjers tika uztverts ar dalītām jūtām – vieni to novērtēja kā svaigu, bet ne mazāka daļa apmeklētāju to raksturoja kā nemājīgu un pārāk vienkāršu. Tie, kam interjers patika, bieži bija mākslinieki un ārzemnieki. Bija arī atsevišķi ļoti glaimojoši vērtējumi – piemēram, kāds Rīgā dzīvojošs vācietis Skaņu mežu pat nosauca par labāko kafejnīcu Rīgā, savukārt Ņujorkas grupas Swans locekļi to nodēvēja par skandināvisku (labā nozīmē) un sacīja, ka, ja tāda vieta atrastos Ņujorkā, tā tiktu uzskatīta par “stilīgu vietu” (hip place). Glaimojošākais bija speciālistu vērtējums – Dizaina informācijas centrs (DIC) Skaņu mežu ir nominējis dalībai starptautiskā konkursā “Design Management Europe Award” (DME) nevalstisko organizāciju kategorijā.

Publikas neviendabīgo vērtējumu izjutām – izņemot atsevišķiem “faniem”, ārpus pasākumiem apmeklētāju praktiski nav. Pēc pirmā mēneša sapratām, ka Skaņu mežu uztver primāri kā pasākumu organizētāju un tāpēc sākām turēt vaļā nevis visu nedēļu, no ceturtdienas līdz sestdienai un katru no šīm dienām organizējam pasākumus. Dzirdam arī negatīvus vērtējumus, ka vieta atrodas puspagrabā un par to nemitīgi pārliecināmies – Skaņu mežs allaž pulcē mazāk apmeklētājus kā blakusesošā kafejnīca Taka, kurai ir plaši skatlogi uz ielu.

Lai kompensētu puspagraba mīnusus, palūdzām labu galdnieku izveidot interesantu vasaras galdu/stāvleti pie ēkas sānu ieejas. Šī vieta sāka pulcēt apmeklētājus vakaros, taču no pretējās mājas puses arī sāka lidot priekšmeti mūsu virzienā.

Apstākļos, kad regulāri ierodas pašvaldības policija, brīdinot par sodu, un dažādos veidos draud kaimiņš, ir grūti realizēt savu uzdevumu – strādāt ar skaņu. Salīdzinājumam var stādīties priekšā, kā, teiksim, ir būt gleznotājam un strādāt tikai ar dažām krāsām, lai nekaitinātu auditoriju. Situācija ir nogurdinoša un rada stresu un tādēļ šobrīd meklējam jaunas telpas. Savukārt puspagraba īpašniece ir izlikusi telpas uz pārdošanu, jo neesam pirmie, kas šādu vai tādu iemeslu dēļ nespēj sadzīvot ar viņas augšējo kaimiņu, kas tiranizējis arī citus sievietes apakšīrniekus.

FINANSES

Uzsākot centra darbību, finansiālas rezerves nebija, jo nauda bija ieguldīta telpu remontā, tehnikā un nepieciešamo lietu iegādē. Sapratām, cik riskanti tas ir, taču neko nevarējām darīt, lai šo risku mazinātu, jo visi finanšu avoti bija izsmelti.

No plānotajiem ienākumu avotiem – kafejnīcas, ierakstiem un virtuves, ienākumus nes kafejnīca (tikai pasākumu laikā un ar variējošiem rezultātiem). Kas attiecas uz ierakstu veikalu, labi apzinājāmies, ka Latvijā ir maza pirktspēja, taču mūzikas ieraksti mums ir ekskluzīvi un esam tiem uzlikuši konkurētspējīgas cenas. Attiecīgi cerējām, ka dienā apmēram pāris ierakstus nopirks. Fakts, ka pāris ierakstus pārdodam pa visu nedēļu, ir nepatīkams pārsteigums. Acīmredzot, ir iemesls, kādēļ pat tāds populārs mūzikas veikals kā Upe jau pirms laika sāka pārdot vīnu un tagad arī kļuvis par kafejnīcu. Informāciju par ierakstiem sākam ievietot internetā un mēģināsim attīstīt interneta veikalu, kas mums ļautu tos nepirkt no piegādātājiem, pirms nav nācis pasūtījums.

Koncertu ienākumus esam sev lieguši ar to, ka esam noīrējuši pārāk mazu telpu, lai organizētu komerciālus koncertus. Lai samaksātu māksliniekiem nelielus honorārus, esam izlikuši bārā “ziedojumu kastīti”, kuras saturu vakara beigās atdodam māksliniekam, kā arī ceram, ka cilvēki pirks dzērienus. Taču cilvēki atnākuši uz koncertu vai lekciju, to bieži noklausās, dzērienu tā arī nenopirkuši. Esam novērojuši, ka vislabāk kase pildās, spēlējot “ballīšu” mūziku piektdienās. Tomēr tas nav Skaņu meža uzstādījums – tērēt savu enerģiju, piedāvājot to pašu, ko vismaz desmit citas vietas Rīgā.

Kopumā Miera iela joprojām šķiet finansiāli nestabila, jo alternatīvā jauniešu auditorija ir trūcīga.

DARBĪBA UN AUDITORIJAS PIESAISTĪŠANA

Mēģinot piesaistīt auditoriju, esam trīskārt pārsnieguši projektā plānoto pasākumu skaitu. Organizējam vismaz trīs pasākumus (tas ir, koncertus, dīdžejvakarus, filmu seansus, lekcijas un izstādes) katru nedēļu, lai arī bijām plānojuši rīkot apmēram četrus mēnesī. Ja pasākumus nerīkojam, cilvēki nenāk. Apmeklētāji reizēm nenāk arī tad, ka notiek pasākumi. Ar informāciju strādājam efektīvi – katru nedēļu pa preses relīzei un regulāra apziņošana sociālajos medijos.

Esam arī aicinājuši ārzemnieku māksliniekus, kas, pazīstot un novērtējot Skaņu meža festivālu, ir ieradušies tik vien kā par ceļa izdevumu un viesnīcas nodrošināšanu. Šie pasākumi ir rezultējušies mīnusā.

Šajā laikā arī esam pārsnieguši savus plānus, funkcionējot kā “aģentiem” un popularizējot Latvijas mūziķus ārzemēs – esam sarunājuši septiņu mūziķu koncertus ārzemēs – Berlīnē, Hemnicā un Prāgā. Savukārt vasaras beigās arī izdosim pirmos Skaņu meža ierakstus.

MENEDŽMENTS

Ja nākotnē tiks organizēti šie kultūras dzīvotspējai un mazās uzņēmējdarbības pieredzei ārkārtīgi vērtīgie “Brigādes” konkursi, tad iesakām nolikumā ieteikt, ka ne vien ir projekta vadītājs (tas ir, cilvēks, kas iesniedzot un parakstot projektu ir atbildīgs pret granta sniedzējiem), bet juridiski apstiprināts priekšnieks, ar kuru pārējiem komandas locekļiem ir juridiski nostiprinātas attiecības (piemēram, kā valdes locekļiem vai darba ņēmējiem ar darba līgumiem). To iesakām pašu “Brigāžu” dalībnieku labā – lai atvieglotu viņu darbu kritiskajā sākumposmā. Pretējā gadījumā var paiet brīdis pirms lomas izkristalizēsies un starplaikā iespējams cietīs gan darbs, gan personāla attiecības – respektīvi, pati uzņēmējdarbība.

Kā jau minēju, projekta vadītājs nodrošina atbildību pret granta sniedzējiem. Savukārt komandas iekšējā struktūra un hierarhija ir svarīga, lai “iecementētu” savstarpējo atbildību un nodrošinātu gludu darbu. “Brigāžu” princips darbojas tikai daļēji – tas ir motivējošs, grupas locekļiem sākuma entuziasmā un komplementāri strādājot pie projekta. Taču sākoties praktiskajai realitātei un saglabājoties šādai horizontālai struktūrai bez skaidrām lomām un hierarhijas, jebkura diskusija riskē kļūt daudz personiskāka un ir vairāk aizvainojumu un attiecīgi var bremzēties darbība. Ja “Brigāžu” projekts tiks turpināts, iesakām kandidātus lūgt uzrādīt ne vien projekta vadītāju, bet juridisku struktūru, kurā viens cilvēks būtu priekšnieks un pārējo lomas specificētas saskaņā ar viņu vēlmēm un motivāciju. Tas liks katram “brigādes” loceklim nopietnāk izsvērt savu lomu.

SECINĀJUMI

No līdzšinējās ļoti vērtīgās pieredzes esam izdarījuši divus galvenos secinājumus (neskaitot tos, kas minēti katrā atsevišķajā punktā), kuriem ir tieša ietekme uz Skaņu meža finansēm un darbības loģiku: mūzikas centra telpas nevar atrasties dzīvojamās ēkās vai to tiešā tuvumā. Tām būtu jāatrodas vietā, kur var brīvi un neierobežoti strādāt ar skaņu, teiksim, kādā bijušajā rūpniecības teritorijā, vai vismaz biroju ēkā, kurai pretim nav dzīvojamās ēkas. Otrs secinājums – maza zālīte nav funkcionāla. Skaņu mežam vajag ne mazāk kā vienu 100m2 telpu. Mazie bezmaksas koncerti neļauj noīrēt aparatūru un uzaicināt instrumentāli bagātāku grupu. Mazā telpā tu kļūsti atkarīgs no vietējiem mūziķiem no kuriem publika ātri nogurst. Savukārt ārzemniekus nav rocības uzaicināt uz maziem bezmaksas koncertiem, jo bārs nosedz tikai bārmeņa algu un daļu īres. Mūzikas centram nepieciešama nomaļus stāvoša telpa, kur var rīkot arī komerciālus koncertus un skaņas mākslas izstādes. Tādu arī šobrīd meklējam, taču uzskatām, ka tai nevajadzētu būtu vien Skaņu meža vietai. Tādēļ paralēli grasāmies iniciēt Latvijas eksperimentālo mūziķu asociāciju un mēģināt mūziķus ieinteresēt koordinētā un ilgtspējīgā darbībā kopējās telpās.

Personīgi atbildot par sevi, varu teikt, ka, neskaitot atsvaidzinošo un noderīgo pieredzi mazajā uzņēmējdarbībā, šībrīža vērtīgākais guvums ir azarts, kas gūts, pievēršoties tādām diskursu veicinošām darbības formām kā ar mūziku saistītu performanču, izstāžu un lekciju organizēšanai (un tuvākajos pāris mēnešos – ierakstu izdošanai). Arī apmeklētāji šo atšķirīgo piedāvājumu novērtē un ir stimuls turpināt ar šādiem līdzekļiem “sildīt eksperimentālās mūzikas pavardu”, taču citās telpās.

Viestarts Gailītis